Work Text:
mīļotais. es tevi mīlu un gribu samīļot. es nekad necerēju, ka kādreiz atradīšu tevi. es zināju, ka tu esi, jutu tevi savos kaulos, matiņos uz manām rokām. es agrāk šķielēju, un man ik pa laikam lika līmēt tos plāksterus uz labās acs, lai šķielējošā iemācītos pareizi redzēt. bet tas nekad nepalīdzēja. un tad es aizbraucu uz Cūkkārpu un manas acis pēkšņi vienmēr raudzījās tikai vienā virzienā. nezinu. varbūt viena no manām acīm visu laiku ir sekojusi tev?
tu esi mans visums. melns un zvaigzne un visapkārt. tu esi visāds un vienāds, un es nebūtu pārsteigts, ja izrādītos, ka tu esi kāds vecs grieķu dievs. mūžīgs, bet gaistošs. no debess, no zemes dzīlēm, no manas ribas? es nezinu, no kurienes radies. (bet noteikti ne no savas mātes, atceries to.)
es vienmēr esmu tevi pazinis, vienmēr. pat mēnessgaismā mirguļojošā mežā. tu esi suns un siriuss un es esmu vilks un remus un es tevi pazīstu. tu esi tu un es esmu es un mēs vienmēr esam bijuši mēs. vai ne? kā gan citādi.
bet es bišķi samelojos. īstenībā mēs esam kaut kas starp es un tu, kaut kas vairāk, kaut kas sareizināts, ne tikai saskaitīts. savijušies. jo, nu, man liekas, divi nevar mīlēties. tāpēc mums bija jāsaplūst. un kad tas darīts, to nevar pagriezt atpakaļ. man nekad nav padevies dalīt rakstos. mēs esam satecējuši kopā kā durbe ar tebru satek sakā. iztekas - dažādi ezeri, bet ieteka viena. upes neplūst atpakaļ, un tu, siriuss, tu esi uz mūžu. mēs esam izlauzuši ielejas, izskalojuši krastus, lai satiktos. tik tiešām. mūsu dzīves - meandru meandri. līdz es pamanīju tevi pāri līdzenumam, pāri grifindora galdam, siriuss. mīļotais. līdz jūra mūs šķirs.